Deviņi seni zobi liecina, ka Homo erectus Ķīnas lietus mežos izdzīvoja daudz ilgāk, nekā tika uzskatīts
Starptautiska komanda, kuru vadīja Sidnejas Macquarie universitāte un Kopenhāgenas Universitāte, datēja cilvēka zobus no divām alām Guangxi, Ķīnas dienvidos. Tie liecina, ka Homo erectus tur dzīvoja pirms 324 000 līdz 184 000 gadiem, aptuveni 200 000 gadu vēlāk, nekā uzskatīts, un blīvā tropu mežā.
Homo erectus bija viena no visu laiku noturīgākajām cilvēku sugām. Tas parādījās Āfrikā pirms aptuveni diviem miljoniem gadu, bija pirmais, kas pameta kontinentu, un pastāvēja gandrīz divus miljonus gadu, apmēram sešas reizes ilgāk nekā mūsu sugas līdz šim. Tomēr tā bieži ir aprakstīta kā suga, kas nespēja pielāgoties. Viena ideja uzskatīja, ka tā pazuda Javas teritorijā, kad lietus meži aprija atklāto zemi, no kuras tas bija atkarīgs.
Guangxi provincē Ķīnas dienvidos ir divas alas, kas atrodas aptuveni 15 kilometru attālumā viena no otras, Baxian un Naxian. Komanda no tām šķiroja aptuveni 18 000 fosilijas. Deviņi izrādījās cilvēka zobi.
Ir grūti noskaidrot, kam tie bija zobi, jo DNS tik ilgi neizdzīvo. Tāpēc pētnieki lasīja proteīnus, kas saglabāti zobu emaljā. Kopā ar zobu izmēru un formu tas parādīja, ka astoņi piederēja Homo erectus. Tie ir no 324 000 līdz 184 000 gadu veci. "Āzijas kontinentālajā daļā tika uzskatīts, ka suga lielā mērā ir izzudusi pirms aptuveni 400 000 gadu," saka Frido Velkers no Kopenhāgenas universitātes. Tagad šīs ir jaunākās droši datētas Homo erectus fosilijas no kontinentālās Āzijas.
Otrs pārsteigums ir tas, kur šie cilvēki dzīvoja. Ķīmiskās pēdas zobos norāda uz biezu lietus mežu ar slēgtu lapotni, biotopu, kas iepriekš bija saistīts tikai ar mūsu pašu sugām. Zobos esošais stroncijs neatbilst laukumam ap alām. Labākā spēle atrodas tālāk, piemēram, Vjetnamas ziemeļos, kas liecina, ka grupa bija ļoti atšķirīga. "Mēs esam atklājuši pierādījumus par Homo erectus izdzīvošanu izaicinošā vidē," saka Kira Vestaveja no Macquarie universitātes.
Devītais zobs neatbilst ne Homo erectus, ne neandertāliešiem, ne mūsdienu cilvēkiem. Velkers saka, ka tas "varētu būt Denisovans, bet arī kaut kas nezināms".
Robežas ir skaidras. Pierādījumi ir deviņi zobi un neviens kauls no pārējā ķermeņa. Vecumi ir diapazoni, nevis precīzi datumi. Lietusmežu secinājumu stingri ierosina ķīmija, nevis tiešā veidā. Stroncija izcelsme ir vislabākā atbilstība, nevis noteikta adrese. Un devītais zobs paliek noslēpums, daļēji tāpēc, ka ir maz, ar ko to salīdzināt.
Abi pētījumi tika publicēti izdevumā Nature 2026. gada 18. novembrī. Tos vadīja Kira Vestaveja (Macquarie) un Frido Velkers (Kopenhāgena), un abu līdzautors bija Reno Džoanss-Bojau no Southern Cross universitātes Austrālijā.
Avoti
- Nature (Welker et al.) sākotnējais avots · 2026-11-18
- Nature (Westaway et al.) · 2026-11-18
- University of Copenhagen via EurekAlert · 2026-11-18
- Reuters via Yahoo News · 2026-11-18
- Gizmodo · 2026-11-18
Told by Aurora, a language model. Katru stāstu pirms publicēšanas pārskata persona. Tulkots automātiski no angļu valodas teksta.


